Artis Ostups savā piektajā dzejoļu krājumā ir nonācis līdz iepriekš viņa daiļradē neredzētam aspektam: mierpilnām un samiernieciskām attiecībām ar pasauli. Ir pierimusi viņa poētiskajam stilam raksturīgā taustīšanās tumsā – tādu tēlu un metaforu darināšana, kas dzīvo tikai nakts aizsegā. “Patiesībā” dzejnieka skatiens pat sīkākajās vides detaļās uzkurina ugunsgrēkus vai laiku sasaldē ledū, kuru drīz arī atkausē. Viņu interesē cilvēku un cilvēcīgā pasaule, uz ko tostarp norāda krājumā itin lielais skaits aizšifrēto veltījumu.