“Es kopš bērnības eksperimentēju ar vizuāli uztveramiem formātiem, kuros ietērpt savus stāstus. Pozicionēju vai drīzāk nepozicionēju sevi kā brīvu meklētāju, procesus un neesošās jēgas pētošu un caur mākslas izpausmēm pašironizējošu frīlanceri. Savu dumpīgumu neizpaužu agresijā, bet gan patiesā laikmeta tirgus precē – dzīves performēšanā. Es sevi uzšķēržu ar neasu nazi un izsāpu, viegli pasmaidot. Kādēļ? Jo, lāsts vai laime, citādi nespēju.
Performancē process ir rezultāts. Dzīvē tagadne apzīmē man nesaprotamo jēgu. Mākslā es pielāgoju atbilžu variantus saviem esības jautājumiem. Izmantoju dažādus paņēmienus, lai maksimāli tuvotos savai aktuālajai tā brīža virssajūtai.”
Helēna Ora