Autori iezīmē būtisku vīriešu un sieviešu attīstības atšķirību. Proti, sievietes attīstījās, iekļautas grupā ar citām sievietēm un bērniem, atradās tuvu kopā, jo dzīvoja alā. Spēja veidot ciešas attiecības bija katras sievietes pats svarīgākais nosacījums izdzīvošanai. Savukārt vīrieši attīstījās, klusējot sēdēdami kalnā un vērodami kustīgu mērķi. Kad sievietes iesaistījās kādā kopīgā darbībā, viņas pastāvīgi tērgāja, un tā bija saistību zīme, kad vīrieši medīja vai zvejoja, neviens nerunāja, lai neiztramdītu medījumu. Šāds cilvēces evolūcijas saziņas modelis patiesībā saskan ar mūsdienu pasaules sakarībām – mūsdienu sievietes dodas vākt pārtiku(iepirkties), un mēs joprojām pastāvīgi pļāpājam, savukārt mūsu vīrieši nereti dodas makšķerēt vai medībās, viņi joprojām vairāk klusē nekā runā. Grāmatas autori norāda, ka pētot sievietes un vīrieša smadzenes savstarpējas sarunas laikā atklājas, ka daiļā dzimuma pārstāvju smadzenes piemērojas runas un valodas funkcijām. Izrādās, ka sievietes smadzenes var bez pūlēm izveidot 6000 līdz 8000 vārdus dienā, turpretī vīriešu smadzeņu maksimālā ražība ir 2000 līdz 4000 vārdu dienā. Šāda starpība liek aizdomāties, vai ne? Jo iespējams, ka strādājošs vīrietis var būt jau izsmēlis savu vārdu apjomu jau līdz pēcpusdienai, un viņš ierodas mājās pie sievietes, kurai vēl jārealizē vārdi, tas var radīt problēmas.