Grāmata seko jaunas varones dēkām – no asiņainām mēnešreizēm skolā līdz izmisīgiem centieniem tikt pie bērna.

Krājumā apkopoti gan iepriekš publicēti, gan jauni stāsti par pieaugšanu, kas, balansējot uz dokumentālās prozas robežas, līkumo cauri bāriem un bērnības takām, uzved kalnos, bet reizēm ļauj vienkārši blenzt gaismiņās, kas atmirdz asfaltā. Viss tajos notiekošais ir izdomāts, un viss tajos notiekošais ir īsts.

Elizabetes stāsti pārvērš skumjas skaistumā. Vai varbūt pat atklāj mums, ka skumjas vienmēr bijušas skaistas. Tikai tas ir bijis jāuzraksta, un Elizabete to ir izdarījusi. Atklājusi mums, ka, iespējams, skumjas ir skaistuma sinonīms. Viņa redz dzīvi jūtīgi un vērīgi, apzinās nāves klātesamību un samierina mūs ar to. Pēc stāstu izlasīšanas ir daudz vieglāk ieraudzīt savas ikdienas vienreizīgumu, trauslumu un nozīmību. Tas ir brīnišķīgs debijas stāstu krājums, tieši tāds, kādu mums jau sen vajadzēja, tāds, kurš ļauj vieglāk elpot un justies ērtāk savā cilvēciskajā ierobežotībā, caur šo pieņemšanu sasniedzot bezgalību, stāstu krājumu raksturo dzejniece un rakstniece Inga Gaile.