Profesors un studente, skolotāja un skolnieks… − arī tā­das mīlestības vai citu cilvēcisku vēlmju atraisītas attiecības pieder dzīves daudzveidības izpausmēm un veido indivīda unikālo pieredzi. Ko domājam un kā izturamies pret tādām attiecībām mūsdienās – savā vai svešā vidē, literatūras vai kino attēlotā dzīvesstāstā? Kad dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka biogrāfijā lasām par kādas mīļas skolotājas nozīmi jaunekļa literārās gaumes un jūtu pasaules attīstībā, nevienam taču nenāk prātā nosodījuma vārdi! Māra Runguļa garstāsts „Mana mīļā učene”, vēstīdams par notikumiem 20. gadsimta 60. gadu Latvijas skolā, aicina pārvērtēt mūsdienu Latvijas sabiedrības un katram savu atraisītību – rosina domāt par to, ko vēlamies un atļaujamies paši un kā izturamies pret citu cilvēku izvēli.

It kā jau vēsturiski un literāri padomju gadu liekulība ir fiksēta, tāpēc vēl jo svarīgāk no šodienas rakursa ir pavērot, vai mēs no tās esam tikuši vaļā. Varbūt tieši uz tādām pār­domām visvairāk virza jaunais garstāsts. Vai padomju laiks mums ir beidzies ētiskajā aspektā?